Dažās industrializētajās valstīs 20. gadsimta gadsimtā ar plastmasas rūpniecības attīstību, jo īpaši lauksaimniecības plastmasas plēves parādīšanos, tiek izmantotas plastmasas plēves, kas aptver zemi, un dārzeņu un citu kultūru audzēšanai ir labi rezultāti. Japāna sāka pētīt un izmantot no 1948. gada, pirmo reizi 1955. gadā, lai to izmantotu zemeņu pārklājuma ražošanā, un 1965. gadā oficiāli uzsāka pētījumu
Japānā 1977. gadā Japānā tika audzēti 1,2 miljoni hektāru sauszemes kultūru (ieskaitot dārzeņus [1]), kas aptvēra vairāk nekā 200 000 hektāru zemes, kas veidoja 16% no kalnu kultūrām audzētas platības. Platība, uz kuru attiecas zemes gabals, aptver 93% no aizsargājamās zemes. Japānas zemes apstrāde ir vairāk izmantojama dārzeņu un citās skaidrās kultūrās ar lielu produkcijas vērtību un lielu ieguvumu. 1961. gadā Francija sāka eksperimentēt ar filmu audzēšanu valsts dienvidaustrumu daļā melones kultūrām. Itālijā galvenās kultūras, piemēram, dārzeņus, zemenes, kafiju un tabaku, tika audzētas 1965. gadā. Amerikas Savienotās Valstis sāka segt kokvilnas ar melnu filmu 60. gadu beigās. Padomju Savienībā filmu galvenokārt audzēja zemā temperatūra ledus sezonā, lai uzlabotu zemes temperatūru un samazinātu zemes iztvaikošanu.