Iepakojums un vides tiesību akti Amerikas Savienotajās Valstīs: pārskats

Oct 20, 2023 Atstāj ziņu

Autors: Keller un Heckman LLP iepakojuma prakses grupa

 

Tā kā nav visaptverošu federālo tiesību aktu, daži ASV štati un vietējās jurisdikcijas ir pieņēmuši likumus un noteikumus, kas ietekmē iepakojuma ražošanu, lietošanu un iznīcināšanu. Šie noteikumi ietver standartus videi pieņemamam iepakojumam, minimālās prasības attiecībā uz pārstrādātu saturu, ierobežojumus noteiktu vielu lietošanai iepakojumā un pat tiešus aizliegumus attiecībā uz noteiktiem plastmasas iepakojuma veidiem.

 

Tomēr valsts un pašvaldību tiesību aktu pieņemšanas temps pēdējos gados ir palēninājies, jo bažas par cieto atkritumu apglabāšanu ir atkāpušās aiz citiem sabiedriskās kārtības jautājumiem, piemēram, terorismu, noziedzību un izglītību. Trīs jomas, kurās federālā valdība ir apstiprinājusi savu jurisdikciju, ir: pārtikas, zāļu un kosmētikas iepakojuma regulēšana (kas ir ļoti nozīmīgs temats un ārpus šī panta darbības jomas, izņemot ierobežotos aspektos, kā tas apspriests vēlāk); veicinot otrreizējās pārstrādes produktu valsts iepirkumu; un izdot vadlīnijas, kuru mērķis ir nodrošināt, ka ražotāji neizvirza nepamatotus apgalvojumus par sava iepakojuma ieguvumiem videi, pārkāpjot federālos likumus par patiesību reklāmā.

 

ASV noteikumi par cieto atkritumu apglabāšanu

Viens no galvenajiem apsvērumiem 80. un 1990. gados, kas izraisīja iepakojuma likumu un noteikumu pieaugumu Amerikas Savienotajās Valstīs, bija bažas par ietekmi uz vidi, ko rada pēcpatērēšanas iepakojuma likvidēšana. Lielāko daļu pagājušā gadsimta vairāk nekā 80 procenti Amerikas cieto atkritumu, ieskaitot iepakojumu, tika apglabāti poligonos. Lai gan apglabāšana poligonos, visticamāk, arī turpmāk būs galvenā cieto sadzīves atkritumu (MSW) iepakojuma un citu materiālu apglabāšanas metode, pēdējos gados lielāka paļaušanās uz otrreizējo pārstrādi un kompostēšanu jau ir ievērojami ietekmējusi poligonos nonākošo cieto atkritumu plūsmu.

 

Patiešām, poligonos apglabājamo MS apjoms ir samazinājies līdz 57,4 procentiem,2 un otrreizējās pārstrādes un kompostēšanas izmantošana ir pieaugusi no 16 procentiem no visiem MS 1990 3. līdz gandrīz 27,8 procentiem 1999 4. Konteineru un iepakojuma reģenerācija 1999. gadā bija 37 procenti, kas ir augstākais otrreizējās pārstrādes reģenerācijas rādītājs no trim produktu kategorijām – īslaicīgas lietošanas preces, ilglietojuma preces un konteineri un iepakojums.5 Lai gan kopējā poligonos apglabāto atkritumu tonnāža turpina pieaugt līdz ar iedzīvotāju skaitu un ekonomija,6 otrreizējās pārstrādes un citu iespēju izmantošana ir palēninājusi poligonos apglabājamo atkritumu pieauguma tempu un palīdzējusi mazināt sabiedrības bažas par pieejamās poligona jaudas izsmelšanu.

Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados iedzīvotāju pretestība jaunu poligonu vai atkritumu sadedzināšanas iekārtu izvietošanai, kas varētu samazināt esošo poligonu slodzi, palielināja poligonu izmaksas, jo esošās vietas tuvojās jaudai un tirgus spēki palielināja cenas privāti pārvaldītās iekārtās. Tā kā gaisa piesārņojums un citas bažas izraisīja izturību pret dedzināšanu, pašvaldības meklēja veidus, kā samazināt apglabājamo atkritumu apjomu. Tā kā nebija spēcīgas federālās vadības, šī meklēšana radīja dažādus valsts un vietējos pasākumus, kuru mērķis bija ierobežot vai likvidēt noteiktu iepakojuma materiālu vai produktu izmantošanu, pamatojoties uz teoriju, ka tādējādi tiktu samazināts kopējais uz poligoniem nosūtīto cieto atkritumu daudzums. Lai gan 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā tendence pieņemt pasākumus, kas piespiedu kārtā samazina avotus, ir palēninājusies, šī perioda mantojums ir sarežģīts valsts un vietējo noteikumu kopums, kas attiecas uz marķēšanu, pārstrādāto saturu un citiem jautājumiem, kas ietekmē iepakojuma nozari.

 

Federālā loma — Vides aizsardzības aģentūra

Vides aizsardzības aģentūrai (EPA), Amerikas Savienoto Valstu valdības galvenajai aģentūrai, kas ir atbildīga par atkritumu apglabāšanas regulēšanu, ir plašas pilnvaras pār cieto atkritumu apsaimniekošanu saskaņā ar Resursu saglabāšanas un reģenerācijas likumu (RCRA)7, kā arī Tīra gaisa likumu. ,8 Likumu par tīru ūdeni,9 un Visaptverošu vides reakciju, kompensāciju un atbildību likumu10 (CERCLA, ko parasti dēvē par "Superfundu"). Šī iestāde ietver tiesības noteikt standartus MSW poligonu un sadedzināšanas iekārtu projektēšanai un darbībai, kā arī citiem atkritumu apglabāšanas veidiem. Kopumā EPA metode cieto atkritumu apsaimniekošanas jautājumu risināšanai, jo īpaši ar iepakojumu saistītiem jautājumiem, ir bijusi ieteikumu sniegšana, piemēram, "vēlamās iespējas" atkritumu apglabāšanai, bet lielu daļu faktiskā atkritumu regulējuma atstāt valsts un vietējo amatpersonu ziņā.

 

Konflikti par starpvalstu atkritumu sūtījumiem

1970. un 1980. gados daži štati un apgabali pieņēma likumus un noteikumus, kas paredzēti cieto atkritumu pārvadāšanas ierobežošanai. Šiem likumiem bija divi galvenie mērķi. Pirmkārt, valstis ar ierobežotām cieto atkritumu apglabāšanas iespējām vēlējās neļaut ārpus valsts esošajiem avotiem izmantot savas jurisdikcijā esošās iekārtas, tāpēc tās noteica augstākas maksas vai pat tiešus aizliegumus, lai novērstu MSW importu. Šādu šķēršļu nekonstitucionalitāte starpvalstu tirdzniecībai tika ātri novērsta12, un šie likumi tika atcelti.

Otrkārt, un otrādi, jurisdikcijām, kuras bija ieguldījušas ievērojamus resursus, ko bieži finansēja no pašvaldību obligācijām, lai izveidotu jaunas cieto atkritumu apglabāšanas iekārtas 1970. un 1980. gados, bija nepieciešams nodrošināt noteiktu skaitu maksas atkritumu pārvadātāju, lai izpildītu savas obligāciju saistības. Lai neļautu vietējiem pārvadātājiem apiet savus objektus, lai iegūtu lētākus objektus citās jurisdikcijās, apvidus noteica piegādes maksas vai citus ierobežojumus, kuru mērķis bija piespiest vietējos pārvadātājus izmantot vietējās iekārtas. Līdz -1990 s vidum šādi likumi bija pieņemti aptuveni 20 štatos. Tomēr 1994. gadā ASV Augstākā tiesa nolēma, ka šie "plūsmas kontroles" ierobežojumi arī antikonstitucionāli traucē brīvu tirdzniecības kustību starp štatiem.13

Nākotnē, ja Kongress nolems ļaut valstīm kavēt atkritumu pārvietošanu, tas varētu pasliktināt MSW apglabāšanas problēmu un izraisīt vairāk mēģinājumu aizliegt materiālus, ko parasti apglabā atkritumu poligonos, tostarp dažus iepakojuma materiālus. Līdz šim tiesas nav sliecas atcelt ierobežotākus likumus vai noteikumus, piemēram, satura ierobežojumus, kas arī var netieši ietekmēt MSW apglabāšanu poligonos. Šie statūti, kas neapšaubāmi ietilpst valsts tradicionālajā sabiedrības veselības aizsardzības lomā, tiek apspriesti vēlāk.

Tendences

Kongress periodiski ir izskatījis federālos tiesību aktus, kas attiecas uz pārstrādi, konteineru noguldījumiem, starpvalstu MSW transportēšanu un citiem cieto atkritumu jautājumiem. Tomēr nav panākta vienprātība par būtiskiem grozījumiem RCRA vai citos tiesību aktos par cietajiem atkritumiem, kas ieviesti 90. gados. Līdz ar to šos jautājumus galvenokārt turpina risināt valsts un pašvaldības, nozaru grupas un vides aktīvisti.

Federālā pārstrādes politika

Federālais regulējums — Vides aizsardzības aģentūra

Lai gan RCRA nodrošina EPA plašas pilnvaras veicināt pārstrādi, aģentūra lielākoties ir atstājusi MSW pārvaldību valsts un vietējo jurisdikciju ziņā.-kur šādas pilnvaras tradicionāli ir bijušas.14 Lielākais EPA ieguldījums ir bijis ieteikumu izdošana par atkritumu poligonu izvietojumu vai statistikas ziņojumi par MSW pārvaldību. Viens no veidiem, kā EPA ir mēģinājis palielināt otrreizējo pārstrādi, ir veicināt pārstrādātu produktu valsts iepirkumu. RCRA 6002. sadaļa nosaka, ka EPA ir jāizstrādā vadlīnijas valsts aģentūrām, kas jāizmanto, iegādājoties produktus, kas satur pārstrādātus materiālus.15 EPA izdeva pirmās vadlīnijas 1983. gadā un periodiski tās atjaunināja. 1995. gada aprīlī, atbildot uz prezidenta izpildrīkojumu16, aģentūra izdeva Visaptverošas iepirkuma vadlīnijas (CPG).17 CPG iekļāva piecas preces, kurām iepriekš bija paredzēts preferenciāls režīms (cements un betons, kas satur vieglos pelnus, papīrs un papīra izstrādājumi, kas satur reģenerētus materiālus). , atkārtoti izmantota smēreļļa, atjaunotas riepas un izolācijas izstrādājumi), kā arī 19 jaunas. 1997. gada novembrī EPA pievienoja vēl 12 produktu kategorijas.18

1998. gada septembrī pieņemtais izpildu rīkojums19 arī uzdeva EPA izstrādāt vadlīniju dokumentu, lai valsts aģentūras varētu iegādāties plašu "videi vēlamu" produktu un pakalpojumu klāstu. Galīgās vadlīnijas par izpildaģentūrām par videi labvēlīgu iepirkumu tika publicētas 1999. gadā.20 Jauns izpildu rīkojums21, kas parakstīts 2000. gada aprīlī, nosaka, ka federālajām aģentūrām vides pārvaldības sistēmas jāiekļauj aģentūru ikdienas lēmumu pieņemšanas un ilgtermiņa plānošanas procesos. Lai gan vadlīniju dokumenti īpaši neattiecas uz iepakojumu, tie ir paredzēti, lai palīdzētu stimulēt pārstrādātā iepakojuma un citu materiālu tirgu.

 

Nacionālie konteineru noguldījumu tiesību akti

Jautājums par konteineru noguldījumiem, lai palielinātu pārstrādi, atkal ir parādījies federālā līmenī. Šomēnes (2002. gada jūlijā) Senāta Vides un sabiedrisko darbu komiteja rīko uzklausīšanas par 2002. gada Nacionālo dzērienu ražotāja atbildības likumu22, ko aprīlī ieviesa senators Džeimss M. Džefords (I-Vt.). Likums atspoguļo valsts depozītu likumus, pieprasot atmaksājamu depozītu par dzērienu taru. Tas arī noteiktu 80 procentu valsts mēroga pārstrādes līmeni un liktu dzērienu uzņēmumiem iesniegt EPA apstiprināšanai pārstrādes plānus.

Kongresā laiku pa laikam ir ierosināts atmaksājams depozīts par dzērienu taru, taču tiesību akti nekad nav tikuši tālu. Lai gan Havaju salas nesen kļuva par vienpadsmito štatu, kas ieviesis šādus noguldījumus (pirmais štats, kas to izdarījis 20 gadu laikā), Džefordsa kunga jaunākā priekšlikuma par valsts mēroga noguldījumiem izredzes joprojām ir apšaubāmas, ņemot vērā spēcīgo nozares opozīciju, kuras pamatā ir tādi jautājumi kā izmaksas un nevienlīdzīga attieksme pret dzērienu produktiem.

 

Pārtikas iepakojuma materiālu vides novērtējums un pārstrādātā satura regulējums — Pārtikas un zāļu pārvalde

FDA un vides novērtējumi

ASV Pārtikas un zāļu pārvaldei (FDA) saskaņā ar Federālo pārtikas, zāļu un kosmētikas likumu (FD Act) ir pienākums 1) nodrošināt, lai neviens iepakojuma materiāls nesajauktu pārtiku, un 2) veikt noteiktu jaunu pārtikas produktu pirmspārdošanas pārbaudi. kontaktmateriāli un jauni esošo materiālu lietojumi.23 Lai gan FDA galvenā rūpe pārtikas iepakojuma regulēšanā ir nodrošināt, lai iepakojums būtu drošs lietošanai paredzētajā saskarē ar pārtiku, FDA arī interpretē Nacionālās vides politikas likumu (NEPA) kā prasību aģentūrai novērtē iepakojuma materiāla attīrīšanas ietekmi uz vidi. FDA ir interpretējusi neskaidri formulētos NEPA statūtus kā pienākumu veikt plašu un ļoti spekulatīvu izmeklēšanu, kas papildus otrreizējai pārstrādei ietver arī tādas tēmas kā ietekme uz atkritumu sadedzināšanas iekārtu emisijām un pelniem, poligonu izskalojumi, skābie lietus un stratosfēras ozona noārdīšanās. NEPA neprasa aģentūrām mainīt savu rīcību, pamatojoties uz vides novērtējuma secinājumiem. Tomēr, ja piemēro NEPA, aģentūrām ir jāveic "konstatējums, ka nav būtiskas ietekmes" (FONSI) vai jāizstrādā ietekmes uz vidi paziņojums (EIS). Laiks, kas nepieciešams pilnīgas EIS veikšanai, ja nepieciešams, var apturēt aģentūras darbību uz gadiem.

Kā piemēru var minēt FDA 1986. gadā ierosināto noteikumu, kas reglamentē polivinilhlorīda (PVC) pārtikas iepakojuma drošu lietošanu. Jautājumi par PVC iepakojuma likteni pēc patēriņa, mudināja FDA veikt neparastu soli, sagatavojot EIS par ierosināto noteikumu (gandrīz 100 procentos iepakojuma atļauju FDA var izdot FONSI). FDA ir norādījusi, ka EIS risinās visas iespējamās vides problēmas saistībā ar ierosināto PVC noteikumu, tostarp tādus jautājumus kā ietekme uz dioksīnu, furānu un ūdeņraža hlorīda emisijām no sadedzināšanas iekārtām; ietekme uz pārstrādes programmām un cieto atkritumu apsaimniekošanu kopumā; un ietekme uz PVC plastifikatoru daudzumu, kas nonāk vidē. Pagaidām EIS nav pabeigta, un regula par PVC nav pabeigta (lai gan PVC un citi polimēri, kuru pamatā ir vinilhlorīds, joprojām ir iepakojuma tirgū, jo iepriekš ir saņēmuši FDA atļaujas).

 

Mēs nesen uzzinājām, ka FDA ir pieprasījusi un panākusi vienīgā uzņēmuma pieprasījuma atsaukšanu par vinilhlorīda bāzes polimēra attīrīšanu. Tas novērsīs nepieciešamību FDA pabeigt EIS, vismaz pagaidām. Tas ir arī piemērs tam, kā lēmums par EIS nepieciešamību var izjaukt regulējošo procesu.

 

Par laimi, pārtikas iepakojuma atlaidēm gandrīz vienmēr ir nepieciešams tikai vides novērtējums (EA), kas noved pie FONSI un FDA piešķir atļauju bez EIS. Tomēr pat EA var radīt lielas problēmas, iegūstot FDA atļauju.

FDA vairs neprasa informāciju par ietekmi uz vidi, kas rodas, ražojot materiālus, kas nonāk saskarē ar pārtiku (jo šo ietekmi kontrolē EPA vai vietējās vai valsts iestādes). Turklāt FDA ir atbrīvojusi dažas atļaujas saskarei ar pārtiku no nepieciešamības veikt vides novērtējumus.

 

24 Tomēr, ja šāda izņēmuma nav, FDA joprojām pārskata iespējamo ietekmi uz vidi, ko rada materiāla lietošana un iznīcināšana.

 

FDA vides pārskats par iepakojuma materiāliem bieži koncentrējas uz materiāla ietekmi uz pārstrādi. Ja vien lūgumraksta iesniedzējs nevar sniegt tehnisku pamatojumu, kāpēc materiālu nevar izmantot cietos vienreizējās lietošanas pārtikas traukos, FDA pieprasa datus par materiāla ietekmi uz pārstrādi. Gadījumā, ja iepakojuma materiāls var nonākt plaši pārstrādāta materiāla, piemēram, PET (plastmasa, ko izmanto sodas pudelēs) pārstrādes plūsmā, pusei, kas vēlas saņemt atļauju, ir pienākums pierādīt, ka jauno konteineru ieviešana būs nav būtiskas ietekmes uz vēsturiskā materiāla gala lietojumu. Tas var būt laikietilpīgs un dārgs uzdevums, lai gan vairumā gadījumu tas galu galā tiek paveikts.

 

Pārstrādātā satura FDA regulējums

Pārstrādātu materiālu izmantošanu pārtikas iepakojumā regulē tie paši principi, kas attiecas uz visu pārtikas iepakojumu. Parasti FDA atļauja izmantot iepakojuma materiālu lietojumos, kas nonāk saskarē ar pārtiku, nenosaka ierobežojumus izejvielu avotam, ko izmanto, lai ražotu vielas, kas nonāk saskarē ar pārtiku. Tā vietā noteikumi nosaka specifikācijas un dažos gadījumos pabeidz materiāla testus un atļauj izmantot jebkuru materiālu, kas atbilst šiem standartiem. Līdz ar to, ja "neapstrādātu" materiālu ir atļauts lietot saskarē ar pārtiku, ir atļauta arī tā paša materiāla pārstrādātā versija, ja vien tas nepadara pārtiku nedrošu vai citādi nederīgu patēriņam.

 

Pēc vairāku gadu daļēja regulējuma attiecībā uz pārtikas iepakojumu, kurā ir pārstrādāti materiāli, FDA izstrādāja vadlīnijas "Punkti, kas jāņem vērā attiecībā uz pārstrādātas plastmasas izmantošanu pārtikas iepakojumā: ķīmijas apsvērumi", lai palīdzētu pārtikas iepakojuma ražotājiem novērtēt procesus iepakojuma ražošanai no pasta. -patērētāju pārstrādāta plastmasa.

 

26 Kopumā FDA politika ir tāda, ka pārstrādātajiem polimēriem, tostarp jebkādiem palīgvielām, ir jābūt tāda veida, kas ir atļauts saskarei ar pārtiku, un tiem jābūt brīviem no jebkādiem piesārņotājiem, kas varētu padarīt pārtiku nedrošu. Jebkāda cita ietekme uz pārtiku (e.g.,garša vai smarža) tiks kontrolēta, veicot darbības, kas nodrošina drošību, un ar patērētāju piekrišanu. Bažas par plastmasas piesārņojumu var novērst, apvienojot šādus faktorus:

otrreizējai pārstrādei paredzētā materiāla avota kontrole, lai izvairītos no piesārņotas izejvielas izmantošanas;

 

otrreizējās pārstrādes procesa dekontaminācijas pazīmes (šķirošana, mazgāšana, apstrādes siltums, izejvielu ķīmiskā apstrāde);

pārstrādātā materiāla vai iepakojuma struktūra (funkcionālas barjeras klātbūtne starp pārstrādāto materiālu un pārtiku);

materiāla izmantošanas ierobežojums līdz noteiktiem lietošanas nosacījumiem (sausā pārtika, rieksti čaumalās, saldēta pārtika); un otrreizējās pārstrādes materiāla testēšana, lai nodrošinātu, ka potenciālie piesārņotāji no iepakojuma nenokļūs pārtikā bīstamā līmenī.

 

27 FDA pamatnostādnēs parasti tiek ievērota pieeja, kas izstrādāta vadlīnijās, ko izstrādājusi nozare, ko sponsorē The Society of the Plastics Industry, Inc. (SPI) un Nacionālā pārtikas pārstrādātāju asociācija (NFPA). Aģentūra vairākus gadus ir strādājusi pie noteikuma, lai formalizētu šīs vadlīnijas, taču nav skaidrs, kad šis noteikums tiks izdots. Tomēr FDA Pārtikas nekaitīguma un lietišķās uztura centra trīs gadu pētniecības plāna 2001. gada maija atjauninājumā ir norādīts, ka pārstrādāto plastmasas materiālu veidi, kas ir piemēroti izmantošanai pārtikas iepakojumā, ir norādīti kā prioritārā izpētes nepieciešamība.

 

28 Tikmēr FDA dokuments "Apsveramie punkti" joprojām ir vislabākie rakstiskie norādījumi par testēšanu, lai noteiktu, vai plastmasas pārstrādes procesā tiek iegūts piemērotas tīrības materiāls izmantošanai pārtikas iepakojumā. Tomēr "Apsveramie punkti" lasītājiem jāapzinās, ka testēšanas procedūras detaļas ir attīstījušās un dokuments pilnībā neatspoguļo pašlaik pieņemto protokolu.

 

FDA arī izstrādā vadlīnijas papīra izstrādājumu testēšanai, kas izgatavoti no reģenerētas celulozes, lai nodrošinātu, ka gatavais produkts būs pietiekami tīrs lietošanai saskarē ar pārtiku. Paredzams, ka vadlīnijās tiks ieteikta piesārņotāju pārbaude, kas ir līdzīga tai, kas ieteicama plastmasām, taču pievēršas dažādiem iespējamiem piesārņotājiem, kas var būt otrreiz pārstrādātā papīrā, nevis pārstrādātā plastmasā. Trīs gadu plānā ir arī norādīts uz nepieciešamību noteikt visuresošo metālu līmeni papīra/kartona iepakojumā gan no neapstrādātas, gan pārstrādātas celulozes.

 

29. Lai gan FDA atļauja nav nepieciešama iepriekš aprakstītajiem standartiem atbilstošu pārstrādātu materiālu izmantošanai saskarē ar pārtiku, daudzi potenciālie pārstrādātā materiāla lietotāji vēlas saņemt oficiālu FDA piekrišanu. Aģentūra sniegs "atzinuma vēstules" (agrāk sauktas par "bez iebildumu vēstulēm"), atbildot uz vēstuļu pieprasījumiem, kas papildināti ar datiem, kas nosaka pārstrādātā materiāla drošību un atbilstību normatīvajiem aktiem.

 

Valsts un vietējie noteikumi par iepakojuma likvidēšanu un pārstrādi

Iepakojuma aizliegumi un otrreizējās pārstrādes apsvērumi

Valstis un vietējās jurisdikcijas ir izgudrojušas dažādas regulatīvās programmas, kas izstrādātas, lai ierobežotu vai aizliegtu noteikta veida iepakojumus vai citus produktus vides apsvērumu dēļ. Divu veidu programmas-iepakojumā izmantojamo vielu ierobežojumi un vides marķējuma regulējums-tiek apskatīti vēlāk. Šajā sadaļā galvenā uzmanība ir pievērsta regulējošām programmām, kas paredzētas, lai tieši samazinātu atkritumu poligonos nonākošo CSN daudzumu. Tie ietver iepakojuma ierobežojumus vai aizliegumus, minimālās prasības par pārstrādāto saturu, plastmasas sveķu identifikācijas kodu izmantošanu un nodokļu atlaides vai citus stimulus pārstrādei.

Ierobežojumi vai aizliegumi

Viena no pieejām atkritumu samazināšanai 1980. gados bija noteikta veida iepakojuma tiešs aizliegums. Valstis aizliedza šādus produktus, jo uzskatīja, ka tie aizņem pārāk daudz vietas atkritumu poligonos, veicina piegružošanu vai kādu citu nevēlamu ietekmi uz vidi. Pilnīgu aizliegumu piemēri ir nenoārdāmas plastmasas sešpaku turētāji (pamatojoties uz bažām, ka tajos tiek iesprostoti dzīvnieki),30 noņemamas uzlīmes uz bezalkoholisko dzērienu skārdenēm31 un stikla pudeles ar piestiprinātiem keramikas vāciņiem (kas apgrūtina pārstrādi).32 visizplatītākie aizliegumi bija tie, kas attiecas uz polistirola traukiem un traukiem, ko parasti izmanto ātrās ēdināšanas uzņēmumos. Cits aizlieguma veids neaizliedz plastmasas taras tirdzniecību, bet gan aizliedz pārstrādājamo iepakojumu izmest poligonos.33

Astoņdesmitajos gados polistirola konteineri bija biežs aizliegumu mērķis. Aiova, 34 Ziemeļkarolīna,35 un Dienvidkarolīna36 pieņēma likumus, kas aizliedz polistirola konteinerus, ja līdz noteiktam datumam nav sasniegts noteikts pārstrādes līmenis. Šie likumi vēlāk tika atcelti vai netiek izpildīti. Viena jurisdikcija, Suffolk County, NY, ieviesa pilnīgu polistirola konteineru aizliegumu. Šis rīkojums tika apstrīdēts tiesā un pēc tam atcelts.37 Tomēr vismaz 40 citi vietējie noteikumi joprojām ierobežo polistirola taru pārdošanu jurisdikcijā, aizliedz vietējām valdības aģentūrām iegādāties polistirola konteinerus vai aizliedz polistirola taru glabāšanu. uz valdībai piederošas zemes.

Pārstrādāts saturs

Vēl viens veids, kā valstis ir mēģinājušas veicināt pārstrādi, ir noteikt minimālo otrreizējās pārstrādes saturu noteiktos produktos. Kalifornijā38 un Oregonā39 ir sarežģīti likumi, kas attiecas uz stingriem plastmasas un stikla traukiem. Šie statūti nodrošina ražotājiem vairākas iespējas, tostarp to, lai konteiners būtu otrreizēji pārstrādājams vai atkārtoti lietojams vai ka tajā ir noteikts otrreizējās pārstrādes satura procents. Viskonsinas statūtos40, tāpat kā dažos citos, vienkārši noteikts, ka plastmasas traukiem ir jāsastāv no vismaz 10 procentiem otrreizēji pārstrādāta materiāla, ar izņēmumu Viskonsinas statūtos, ka FDA ir jāapstiprina pārstrādātā satura daudzums plastmasas traukos, ko regulē FD likums.

SPI sveķu identifikācijas kods

1988. gadā The Society of the Plastics Industry, Inc. (SPI), lielākā plastmasas tirdzniecības asociācija Amerikas Savienotajās Valstīs, izstrādāja sveķu identifikācijas sistēmu, lai palīdzētu plastmasas pārstrādē. Trīsdesmit deviņi štati ir oficiāli pieņēmuši likumus, kas pieprasa, lai cietos plastmasas konteineros būtu SPI kods vai līdzīgs kods.

Nodokļu atlaides, nodevas un citi atvieglojumi

Tā kā MSW apstrāde parasti ir vietēja mēroga jautājums, daudzi štati pašvaldībām nosaka atkritumu samazināšanas vai pārstrādes mērķus, lai gan dažos štatos ir obligātas pārstrādes programmas. Lai veicinātu vietējo līdzdalību, valstis piedāvā finansiālus stimulus jurisdikcijām, kuras pieņem visaptverošas programmas vai sasniedz noteiktus mērķus. Citi finanšu mehānismi atkritumu samazināšanai ir depozīta vai avansa apglabāšanas maksas (ADF) programma. Vienpadsmit štatos ir spēkā depozītu likumi jeb tā sauktie "pudeļu rēķini" konkrētiem dzērienu taru veidiem.41 Parasti patērētājs maksā depozītu, ko var iekasēt, atgriežot trauku mazumtirgotājam. Turpretim ADF avansā maksā ražotājs, izplatītājs vai mazumtirgotājs, un tie ir paredzēti, lai likvidēšanas vai pārstrādes izmaksas nodotu atpakaļ rūpniecībai.

Tendences

Jaunu valsts un vietējo iepakojuma ierobežojumu un otrreizējās pārstrādes likumu pieņemšana pēdējos gados ir samazinājusies, jo ir mazinājušās bažas par poligonu kapacitāti un izmaksām, kā arī citi jautājumi ir pievērsuši sabiedrības uzmanību. Tomēr dažādās jurisdikcijās joprojām ir spēkā virkne likumu un noteikumu, un priekšlikumi par otrreizējās pārstrādes stimulēšanu vai noteiktu iepakojuma veidu ierobežošanu turpina nejauši burbuļot uz virsmas.

Vides reklāma un marķēšana

Federālā regula — Federālā tirdzniecības komisija

Federālais regulējums par vides mārketinga apgalvojumiem, tā sauktajiem "zaļajiem apgalvojumiem", sākotnēji atpalika no valsts rīcības, daļēji tāpēc, ka debatēs par to, vai šis jautājums galvenokārt būtu jārisina ASV Federālajai tirdzniecības komisijai (FTC), kas jau sen ir regulējusi visas reklāmas. un starpvalstu tirdzniecībā pārdoto produktu marķēšana42 vai EPA kā vadošā vides aizsardzības aģentūra. Šīs debates lielā mērā beidzās 1992. gadā, kad FTC izdeva savus "Vides mārketinga apgalvojumu izmantošanas ceļvežus".43

FTC ceļveži atspoguļo komisijas administratīvo interpretāciju par to, kas ir maldinoša vides reklāma saskaņā ar Federālās tirdzniecības komisijas likumu.44 Rokasgrāmatas aptver apgalvojumus, ka produkts ir pārstrādājams, satur otrreizēji pārstrādātu saturu vai ir noārdāms/bioloģiski noārdāms/fotonoārdāms. Rokasgrāmatās ir aplūkoti arī apgalvojumi, ka produkts ir kompostējams, samazināts avots vai ozons drošs, kā arī vispārīgi apgalvojumi par ieguvumiem videi, piemēram, "videi drošs".

Attiecībā uz iepakojumu FTC savu ceļvežu izpildē ir tendence koncentrēties uz it kā pārspīlētiem apgalvojumiem par konkrēta iepakojuma materiāla pārstrādājamību.45 Komisijas nostāja, kā pausta rokasgrāmatās, ir tāda, ka nekvalificēti apgalvojumi, ka produkts vai iepakojums ir otrreizēji pārstrādājami ir piemēroti tikai tad, ja tie tiek pārstrādāti lielākajā daļā kopienu, kurās tas tiek pārdots, vai pārstrādes programmas ir pieejamas lielākajai daļai patērētāju, kuriem tas tiek pārdots. Ja tiek atklāta otrreizējās pārstrādes programmu ierobežotā pieejamība, var tikt iesniegtas pretenzijas par pārstrādi, pat ja produkts ir pārstrādājams tikai dažās kopienās. Līdzīgi, ja tiek atklāts otrreizējās pārstrādes materiāla daudzums produktā, pretenziju par pārstrādāto saturu var iesniegt par produktu, kurā ir tikai neliels daudzums pārstrādāta materiāla (e.g.,pieci procenti).46 FTC rokasgrāmatas kopumā ir atzinīgi novērtējušas gan nozares, gan valsts regulatori.

Vides reklāmas valsts regulējums

Lai gan valstis-Ar Attorneys General Task Force on Green Claims un vides reklāmas likumu pieņemšana{0}}apšaubāmi veicināja zaļo prasību regulēšanu 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, valsts darbība šajā jomā pēdējos gados ir mazinājusies, jo valstis ir atlikušas uz FTC vides reklāmas ceļvežiem. Visredzamākais štata iebrukums vides prasību regulēšanā bija Kalifornijas vides reklāmas likums, kas cita starpā nosaka ierobežojumus terminu "pārstrādājams" un "pārstrādāts" lietošanai. 1992. gadā federālā apgabaltiesa nolēma, ka likuma standarts par "pārstrādājamām" prasībām pārkāpj ASV konstitūciju, jo tas bija pārāk neskaidrs.47 1995. gadā Kalifornija atcēla vides reklāmas likumu un pieņēma FTC rokasgrāmatas kā valsts standartu vides mārketinga apgalvojumiem. . Citi štati, kas ir pieņēmuši FTC rokasgrāmatas, ir Meina, Mičigana, Viskonsina, Ņūmeksika un Rodailenda. Indiānas štatā joprojām ir savs vides reklāmas likums.48 Indiānas likumam ir divas atšķirīgas iezīmes: tas ierobežo termina "pārstrādāts" lietošanu produktiem, kas satur vismaz 10 procentus pēcpatērēšanas vai pēcražošanas materiāla, un tas pieprasa uzņēmumiem uzturēt noteiktus ierakstus, kas dokumentē prasības. Ņujorkā ir noteikti minimālie otrreizējās pārstrādes satura un otrreizējās pārstrādes līmeņa standarti attiecībā uz štata ar preču zīmi apzīmēto pārstrādājamo un pārstrādāto emblēmu izmantošanu. Tomēr emblēmas noteikumi tika grozīti, lai paredzētu, ka tikai terminu "pārstrādājams" un "pārstrādāts" izmantošana pretstatā štata emblēmu lietošanai ir atkarīga tikai no FTC vadlīniju ievērošanas.49 Rodailendā ir līdzīga otrreizējās pārstrādes emblēma. likumu, taču tas tika grozīts, lai nodrošinātu, ka atbilstība FTC vadlīnijām ir aizsardzība pret iespējamu emblēmu likuma pārkāpumu.50

Tendences

Lai gan FTC ceļveži nav preventīvi, tie ir kļuvuši parde factonacionālais standarts zaļajām prasībām, un vairāki štati, kuriem bija atšķirīgi zaļo prasību noteikumi, ir pieņēmuši FTC rokasgrāmatas. Šķiet, ka valstis ir apmierinātas ar to, ka FTC nosaka valsts standartus attiecībā uz zaļajām prasībām. Pašas komisijas nostāja attiecībā uz zaļajām prasībām ir palikusi diezgan nemainīga kopš ceļvežu izdošanas. 1998. gadā, pārskatot rokasgrāmatas51, komisija pieticīgi stingra vadlīnijas attiecībā uz otrreizēji pārstrādātu saturu un otrreizējās pārstrādes apgalvojumiem, taču lielākoties piekrita pozīcijām, kuras tā noteica ceļvežu pirmajā versijā 1992. gadā.52

Vielu kontrole iepakojumā

ValstsNoteikumi — Smago metālu satura ierobežojumi iepakojumā

Astoņpadsmit štatos53 ir pieņemti tiesību akti, kas aizliedz vai ierobežo svina, kadmija, dzīvsudraba vai sešvērtīgā hroma apzinātu pievienošanu tintēm, krāsvielām, pigmentiem, līmēm, stabilizatoriem un citām iepakojuma sastāvdaļām. Lielākā daļa no šiem likumiem, kuru pamatā ir 1989. gadā Ziemeļaustrumu gubernatoru koalīcijas (CONEG) izstrādātie un 1998. gadā atjauninātie parauglikumi, arī ierobežo šo metālu nejaušu klātbūtni.54 Šiem likumiem ir apšaubāms zinātniskais pamatojums, taču tie ir kļuvuši parde factonacionālais (un pat starptautiskais) standarts iepakojuma materiāliem, kas tiek plaši tirgoti.

EPA endokrīno modulatoru skrīnings

Bažas par tā dēvēto "endokrīnās sistēmas traucējumu izraisītāju" ietekmi skar daudzas nozares visā pasaulē, tostarp iepakojuma nozari. Endokrīnās sistēmas traucējumus izraisošas vielas ir ķīmiskas vielas, kas ietekmē cilvēku vai savvaļas dzīvnieku endokrīno sistēmu un, domājams, var izraisīt vēzi vai kaitēt reproduktīvajai sistēmai vai vairogdziedzera funkcijai. Sabiedrības bažas par endokrīnās sistēmas traucējumiem izraisīja 1996. gadā, kad tika publicēti vairāki žurnālu raksti un grāmata par šo tēmu. Šajās publikācijās tika identificēts ļoti daudz "estrogēnu atdarinājumu" un vismaz vienā gadījumā paustas bažas par p-nonilfenola un bisfenola A (BPA) klātbūtni attiecīgi ar polimēru pārklātās pārtikas kārbās un dzeramā ūdens pudelēs. Problēma atkal parādījās 1999. gadā, kad Patērētāju savienība ieteica vecākiem atbrīvoties no polikarbonāta zīdaiņu pudelēm BPA dēļ, un vienlaikus tika pārraidīts ziņojums par ABC ziņu programmu,20/20,par polikarbonāta un dažu plastifikatoru drošību materiālos, kas nonāk saskarē ar pārtiku. National Environmental Trust pieprasīja, lai FDA novērtē iespējamo kaitējumu, ko rada DEHA (di-2-etilheksiladipāts) un BPA.

Plastmasas rūpniecība vairākus gadus ir novērtējusi iedarbības un toksikoloģijas datus par endokrīno sistēmu traucējošām vielām, kas var atrasties materiālos, kas nonāk saskarē ar pārtiku, tostarp BPA un alkilfenolu. Darbs ir vērsts uz dokumentāciju par to, cik daudz cilvēku ir pakļauti endokrīnās sistēmas darbības traucējumu izraisītājiem, ko izraisa plastmasas izstrādājumu izmantošana patērētājiem. Tehniskais darbs, kas ir kopīgots ar FDA, apstiprina secinājumu, ka plastmasa ir droša neatkarīgi no jautājumiem par dažu plastmasas ražošanā izmantoto ķīmisko vielu endokrīno iedarbību.

Nacionālā toksikoloģijas programma (NTP) 2001. gada augustā pabeidza pētījumu, kurā tika pētīta endokrīno sistēmu traucējošo vielu mazas devas ietekme un devas-atbildes attiecība, lai noteiktu, kādas izmaiņas ir vajadzīgas EPA toksicitātes testēšanas vadlīnijās.55 Pētījumā atklājās, ka nav pietiekami daudz datu, lai noteiktu BPA iedarbība uz endokrīno sistēmu, konstatēta zemas nonilfenola devas iedarbība un nav konstatēta oktilfenola zemas devas iedarbība. Ziņojumā norādīts, ka pašlaik nav zinātniska pamata EPA vai FDA noteikt endokrīno testēšanu par vispārēju prasību materiāliem, kas nonāk saskarē ar pārtiku. FDA pašreizējā nostāja ir tāda, ka ne BPA, ne DEHA nerada bažas par drošību pieaugušajiem vai bērniem. Pamatojoties uz šo NTP pētījumu, EPA arī ir nolēmusi nepieprasīt tālāk aprakstīto testēšanu, lai ņemtu vērā noteiktu ķīmisko vielu iespējamo "mazu devu" endokrīno ietekmi.

1996. gadā pieņemtais Pārtikas kvalitātes aizsardzības likums56 un Droša dzeramā ūdens grozījumi57 nosaka, ka EPA jāizstrādā skrīninga programma, lai novērtētu pesticīdu un dažu nepesticīdu vielu estrogēnu ietekmi. Vielām, kurām ir konstatēta endokrīnā ietekme uz cilvēkiem, EPA ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai aizsargātu sabiedrības veselību. Konsultatīvā komiteja ir izstrādājusi skrīninga un testēšanas ieteikumus, lai pārbaudītu ķīmiskās vielas estrogēnu, androgēnu un vairogdziedzera receptoru iedarbībai. Saskaņā ar ieteikumiem, kas sniegti komitejas gala ziņojumā58, EPA izveidoja Endokrīnās sistēmas traucējumu izraisītāju skrīninga programmu (EDSP). EPA ir noteikusi prioritātes savienojumu skrīningam un veic priekšvalidācijas un validācijas pētījumus, kas tiks izmantoti testēšanā. Ir izveidota arī pastāvīgas apstiprināšanas apakškomiteja.

Galīgajā ziņojumā ir norādīts, ka skrīningam ir jāapsver apmēram 86,000 ķīmiskās vielas. Saskaņā ar ierosināto prioritāšu shēmu polimēri, kuru molekulmasa pārsniedz 1000 daltonus, netiktu pārbaudīti, ja vien to monomēru vai oligomēru komponentu testi neliecina par ietekmi. Šo polimēru ražošanā izmantotajiem monomēriem un oligomēriem, tāpat kā ķimikālijām, kas saražotas vairāk nekā 10 000 mārciņas gadā, tiks dota prioritāte testēšanai. Prioritārā grupa sastāv no aptuveni 15 000 ķīmisko vielu. Šī pirmā ķīmisko vielu komplekta skrīningu ir paredzēts pabeigt 2005. gadā.

Kalifornijas 65. priekšlikums

Iespējams, ka visievērojamākais štata vides likums, kas attiecas uz iepakojuma un citu patēriņa preču saturu, ir Kalifornijas Droša dzeramā ūdens un toksisko vielu piemērošanas likums59, kas tautā pazīstams kā "65. priekšlikums". 65. priekšlikums, ko Kalifornijas vēlētāju 1986. gadā apstiprināja ievērojams vairākums (63 %), ir likums par tiesībām zināt, kas nosaka, ka uzņēmumiem ir vai nu jāpierāda, ka viņu produkti, visticamāk, nepakļauj nevienu personu "nozīmīgai" kādu no vairāk nekā 500 ķīmiskām vielām, vai sniegt "skaidru un pamatotu" brīdinājumu, ka produkts satur zināmu kancerogēnu vai reproduktīvo toksīnu.60

Likumam ir vairākas neparastas izpildes pazīmes. Privātpersonas ir pilnvarotas veikt izpildes darbības, ja valsts atsakās to darīt, un viņiem ir tiesības uz 25 procentiem no jebkura noteiktā soda.61 Tā kā sods par likuma pārkāpumiem ir noteikts USD 2500 par pārkāpumu dienā, stimuls šādiem "galvu medniekiem" ir "ir lieliski. Ja izpildes darbībā var pierādīt, ka strīdīgais produkts satur ķīmisku vielu, kas ir iekļauta valsts zināmo kancerogēnu vai reproduktīvo toksīnu sarakstā, uz ko attiecas likums, atbildētājam ir smags pienākums pierādīt, ka iedarbības līmenis "nav būtisku". risks."62

Vairākas grupas un daži juristi ir kļuvuši sistemātiski ieviesuši devību mednieku izpildes darbības, kas vērstas uz veselām nozarēm, kuras savos produktos izmanto noteiktu ķīmisku vielu, jo nav brīdinātas par iespējami būtisku ķīmisko vielu iedarbību. Piemēram, viena grupa iesniedza paziņojumus par nodomu iesūdzēt tiesā lielāko daļu, ja ne visus, lielāko uzņēmumu, kas ražo toluolu saturošus nagu lakas noņēmējus. Citā gadījumā lielākā daļa krāsu noņemšanas līdzekļu ražotāju tika apstrīdēti saistībā ar metilēnhlorīda iedarbību no saviem produktiem.

2001. gadā Kalifornijas likumdevējs veica būtiskus grozījumus 65. priekšlikumā, cenšoties izbeigt vieglprātīgas tiesas prāvas.63 Prasītāju iesniegtajām 60-dienas brīdinājuma vēstulēm tagad ir jāpievieno atzinības sertifikāts, kas parāda, ka lieta ir saprātīgi un nopelniem bagāti. Tomēr, tā kā šis sertifikāts tiek pārskatīts tikai pēc darbības pabeigšanas, prasības ierosināšanai nav reāla kaitējuma. Otrā likuma izmaiņa paredz, ka jebkuras 65.priekšlikuma prasības izlīgums jāapstiprina tiesai, pamatojoties uz tās atbilstību 65.priekšlikumam un advokātu honorāru un soda apmēra pamatotību. Tomēr likums neizslēdz citu pušu turpmākas prasības par to pašu pārkāpumu.

Papildus šiem grozījumiem 2002. gada februārī Kalifornijas štata senators Bairons D. Šers (D) iesniedza likumprojektu, kas novērstu nepilnību, kas ļauj izpildītājiem, kuri izšķir 65. priekšlikuma prasības, neiesniedzot prasību tiesā, izvairīties no ziņošanas par šādiem izlīgumiem ģenerālprokurora birojam. .64 Ir sākušās sākotnējās sarunas starp likumdevēju darbiniekiem, Ģenerālprokuratūras biroju, nozari un vides kopienu par reformu turpināšanu 2002. gadā.

Ietekme uz iepakojumu

Uz daudzām vielām, kas potenciāli atrodas stikla, metāla vai plastmasas pārtikas iepakojuma materiālos, attiecas 65. priekšlikums, tostarp svins, kadmijs, sešvērtīgais hroms, dioksīns (2,3,7, 8-tetrahlorodibenzo-para-dioksīns), akrilnitrils, vinilhlorīds un benzols. Izņemot tiesvedību 1990. gadu sākumā par svinu kristāla izstrādājumos, keramikas traukos un svina kapsulās uz vīna pudelēm65, 65. priekšlikuma izpildes pasākumi attiecībā uz jebkāda veida pārtikas iepakojumiem nav veikti, neskatoties uz to, ka 1994. gadā pārtiku un narkotikas sauc par "drošo ostu", kas ir apspriests turpmāk. Pat ja netiek veiktas izpildes darbības, uzņēmumi, kas tirgo iepakojuma materiālus, ir pakļauti klientu spiedienam, lai tie sniegtu plašas garantijas, ka viņu produkti atbilst likumam.

Mijiedarbība ar federālajiem likumiem

65. priekšlikums bija paredzēts, lai novērstu konstatētos trūkumus federālajā veselības un drošības regulējumā un tādējādi iejaucas dažādu federālo regulatīvo aģentūru darbības jomā. Šī iejaukšanās rada jautājumu par to, vai šie federālie likumi nepieļauj 65. priekšlikumu. Attiecībā uz tā ietekmi uz iepakojumu jautājums ir par to, vai 65.priekšlikumu nosaka FDA administrētie likumi un noteikumi. Līdz 1992. gadam Kalifornijā bija pārtikas un zāļu "drošības zonas" noteikumi, kas paredzēja ierobežotu izņēmumu lielākajai daļai FDA regulēto produktu, tostarp pārtikas iepakojuma materiāliem. Taču šis atbrīvojums tika apstrīdēts tiesā, un valsts lietu atrisināja, piekrītot atcelt regulējumu, ko tā arī izdarīja 1993. gadā.66

 

Tendences

Federālais likumprojekts, kurā mēģināts risināt judikatūru, interpretējot 65. priekšlikuma priekšrocību,67 Parlamentā tika iesniegts 2001. gada jūlijā, un tas novērstu jebkādus neidentiskus štatu likumus, kas pieprasa brīdinājumus par pārtiku.68 Likumprojekts ir nodots Pārstāvju palātas Enerģētikas un tirdzniecības komitejai, Veselības apakškomiteja. Nesenie grozījumi 65. priekšlikumā ir mēģinājums nomierināt Kongresu, kurš, izskatot tiesību aktus, līdz šim nav vēlējies novērst tādus valsts likumus kā 65. priekšlikums.

 

Secinājums

Deviņdesmito gadu sākumā Amerikas Savienotajās Valstīs tika pastiprināti vides noteikumi attiecībā uz iepakojumu-un arvien vairāk atšķiras-štata un vietējie iepakojuma tiesību akti, ko izraisīja federālās deregulācijas politikas kombinācija 20. gs. 80. gados un sabiedrības bažas par vides jautājumiem. Kopš 1991. gada daži no atšķirīgākajiem valsts vai vietējiem likumiem ir palikuši garām tādās jomās kā vides mārketinga apgalvojumi un ar cietajiem atkritumiem saistīti iepakojuma aizliegumi. Citi valsts pasākumi, piemēram, 65. priekšlikums un valsts smago metālu ierobežojumi, paliek, bet nav paplašināti. Štatu un federālie likumi un noteikumi joprojām pastāv tādās jomās kā minimālās prasības par pārstrādāto saturu (noteiktos štatos) un EPN iepirkuma vadlīnijas. Tomēr nav nekādas būtiskas kustības šo mandātu paplašināšanai.

 

Šķiet skaidrs, ka ar cietajiem atkritumiem saistītā iepakojuma vides regulējuma virzība kopš 90. gadu sākuma ir nedaudz palēninājusies. Nav tik skaidrs, vai šis palēninājums ir saistīts ar pieaugošo izpratni par pārtikas iepakojuma materiālu vērtību un, iespējams, pārmērīgo vainu, ko tie uzņēmušies par atkritumu apsaimniekošanas problēmu cēloni, vai ar, iespējams, īslaicīgu regulatīvo prioritāšu pāreju uz konkurējošo "karsto" vidi. tādas tēmas kā bioterorisms, globālā sasilšana, endokrīnās sistēmas darbības traucējumu izraisītāji un pārtikas izraisītu patogēnu kontrole.

 

Pārpublicēts ar iepakojuma un vides tiesību aktu atļauju — Amerikas Savienotajās ValstīsIepakojums, politika un vide,G. Levy, ed., pp. 115-130, autortiesības 2000, Aspen Publishers, Inc.

ALASSAISTĪBAS PIEZĪMES

1U.S. Vides aizsardzības aģentūra,Sadzīves cietie atkritumi Amerikas Savienotajās Valstīs: 1999. gada fakti un skaitļi, gala ziņojums, 1 (1999).

2Id.pulksten 15.

3Id.plkst.5.

4Id.pulksten 14.

5Id.plkst.8.

6Id.plkst. 1-3.

742 U.S.C. ßß 6901 u.c.Saskaņā ar sarežģītajiem RCRA statūtiem Kongress ir sadalījis atkritumu apsaimniekošanu divās atsevišķās jomās: bīstamie atkritumi, kas ir reglamentēti statūtu C apakšsadaļā, un visi pārējie atkritumi, kas tiek regulēti saskaņā ar D apakšsadaļu. Lielākajai daļai iepakojuma atkritumu attiecas D apakšvirsraksts, kas regulē MSW. Pēdējo 20 gadu laikā lielākā daļa EPA resursu ir novirzīti uz stingrākiem standartiem C apakšsadaļas bīstamo atkritumu apglabāšanai uz zemes, lai tie būtu samērojami ar piesārņojuma kontroli, kas jau ir ieviesta attiecībā uz emisijām gaisā un ūdens izplūdēm saskaņā ar likumu par tīru gaisu un likumu par tīru ūdeni.

842 U.S.C. ßß 7401 u.c.

933 U.S.C. ßß 1251 u.c.

1042 U.S.C. ßß 9601 u.c.

11EPA atbalsta integrētu atkritumu apsaimniekošanas pieeju, kas balstās uz 1) avotu samazināšanu, tostarp atkārtotu izmantošanu un kompostēšanu uz vietas, 2) pārstrādi un kompostēšanu ārpus objekta, un 3) apglabāšanu, tostarp sadedzināšanu un apglabāšanu poligonos. ASV Vides aizsardzības aģentūra,Sadzīves cietie atkritumi Amerikas Savienotajās Valstīs: 1999. gada fakti un skaitļi, gala ziņojums, 12 (1999).

12 Galvenais gadījums šajā jomā irFiladelfijas pilsēta pret Ņūdžersiju,437 US 617 (1978), kurā ASV Augstākā tiesa atcēla Ņūdžersijas ierobežojumu importētajiem atkritumiem. Šādi likumi ir antikonstitucionāls slogs starpvalstu tirdzniecībai, kuras regulēšana saskaņā ar ASV konstitūcijas komercdarbības klauzulu ir Kongresa kompetencē. ASV Konst., art. I, ß 8; kl. 3.

13Carbone pret Klārkstaunas pilsētu,114 S. Ct. 1677 (1994).

14 Vēsturiski cieto atkritumu apsaimniekošana Amerikas Savienotajās Valstīs ir bijusi vietēja mēroga lieta. Faktiski līdz 1965. gada Cieto atkritumu apglabāšanas likuma pieņemšanai, kas bija pašreizējā 1976. gada Resursu saglabāšanas un reģenerācijas likuma priekštecis, federālajai valdībai būtībā nebija nekādas lomas cieto atkritumu regulēšanā.

1542 U.S.C. ß 6962.

16Izpildu rīkojums 12873 (1993. gada 20. oktobris).

1760Fed. Reg.21370 (1995. gada 1. maijs).

1862 Fed. Reg.60962 (1997. gada 13. novembris).

19Izpildu rīkojums 13101 (1998. gada 14. septembris).

20Galīgās vadlīnijas par videi labvēlīgiem iepirkumiem izpildaģentūrām, 64 Fed. Reg.45810 (1999. gada 20. augusts).

21Izpildu rīkojums 13148 (2000. gada 21. apr.).

22S. 2220, 107. kong. (2002).

23 "Neattīrīta" pārtikas piedeva ir jebkura viela, kas atbilst likumā noteiktajai pārtikas piedevas definīcijai Pārtikas, zāļu un kosmētikas likumā (FD Act), 21 USC ßß 301u.c., taču tas neatbilst FDA izdotajai regulai par pārtikas piedevām. Saskaņā ar likumu jebkurai vielai, kas "pamatoti sagaidāms, ka tā kļūs par pārtikas sastāvdaļu paredzētajos lietošanas apstākļos" un kas citādi nav atbrīvota no izņēmuma, ir jāatļauj pārtikas piedevu regulā, kurā ir paredzēti nosacījumi, kādos šo materiālu var izmantot. 21 USC ß 321(s). Ir vairāki izņēmumi no pārtikas piedevu definīcijas, daži ir skaidri noteikti FD likumā, citi izriet no FDA politikas un prakses pēdējo 30 gadu laikā. Skatiet Džeromu H. Hekmenu un Deboru V. Ziferi, Fothoming Food Packaging Regulation Revisited, 56 Food Drug Cosm. LJ, 179-196 (2001) (pārpublicēts citur vietnē PackagingLaw.com).

2465 Fed. Reg.30355 (2000. gada 11. maijs),kodificēts plkst 21 C.F.R. ß 25.32.

25Šo likuma interpretāciju, kas regulē pārstrādātu pārtikas iepakojumu, apstiprināja Dr. Freds Šenks, FDA Pārtikas drošības un lietišķās uztura centra direktors, prezentācijā The Society of the Plastics Industry, Inc. 1990. gada jūnijā. Saskaņā ar Dr. Šenka teikto. , "a) pieņemot, ka konteiners (izgatavots no otrreizēji pārstrādātiem materiāliem) atbilst specifikācijām un izmanto materiālus, kas atbilst specifikācijām, nav nekādā veidā piesārņots un nesatur neviena veida neiztīrītas piedevas, es nezinu nevienu iemesls, kāpēc to nevar izmantot."FDAers pauž bažas par otrreizējo pārstrādi lietošanai saskarē ar pārtiku,32 Food Chemical News 59 (1990. gada 11. jūnijs).

26U.S. Pārtikas un zāļu pārvalde,Lietas, kas jāņem vērā, izmantojot otrreizēji pārstrādātu plastmasu pārtikas iepakojumos: ķīmijas apsvērumi(1992. gada decembris).

27Id.

28U.S. Pārtikas un zāļu pārvalde, Pārtikas drošības un lietišķās uztura centrs,Trīs gadu izpētes plāns, 2000-2002 atjauninājums,E pielikums (2001. gada maijs).

29Id.

30 Cal. Krogs. Res. Kods ß 42350.

31 Del. Kods Ann. tit 7, ß 6059.

32Cal. Krogs. Res. Kods ß 70020.

33. Masačūsetsa aizliedz viena polimēra plastmasu. Masu reģ. Koda zīle. 310, ß 19.017.(3)(b).

34Iowa kods ß 455D.16,atcelts ar1995 IA ALS 44.

35N.C. Vispārējā statistika ß 130A-309.10(d)grozījumi izdarīti ar1995 NC ALS 321. Iepriekšējais likums aizliedza polistirola konteinerus, ja vien tajos nebija 25% pārstrādāta satura. Pašreizējais likums aizliedz polistirola konteinerus, ja vien tie nav pārstrādājami.

36S.C. Kods Ann. ß 44-96-1 50(E). Šis likums aizliedz polistirola konteinerus, ja vien tie nav pārstrādājami un marķēti ar atbilstošu kodu.

37Plastmasas rūpniecība apstrīdēja 1988. gada Safolkas apgabala, Ņujorkas štata rīkojumu, aizliedzot plastmasas pārnēsāšanai paredzētos konteinerus, putuplasta krūzes, traukus un pārtikas preču maisiņus. Nozares pārstāvji apgalvoja, ka apgabals nav ņēmis vērā aizlieguma ietekmi uz vidi, tostarp papīra un citu materiālu, kas aizstātu aizliegtos plastmasas izstrādājumus, plašākas izmantošanas ietekmi. Nozare uzvarēja divās tiesās, bet 1991. gada maijā zaudēja apelācijas kārtībā tikai procesuālu iemeslu dēļ. 77 NY2d 761 (1991). Ņujorkas apelācijas tiesa neņēma vērā zemāko instanču tiesu secinājumus par rūpīgas vides izvērtēšanas nepieciešamību, lai izvairītos no nepārdomātas pašvaldības rīcības. Tā vietā lēmumā 4-3 tiesa nolēma, ka tirdzniecības grupām un uzņēmumiem nav tiesību apstrīdēt šāda veida tiesību aktus, un lietu noraidīja, pamatojoties tikai uz to.

38Cal. Krogs. Res. Kods ßß 42300-42340.

39Ore. Rev. Stat. ßß 459A.{2}}A.665.

40 Wisc. Stat. Ann. ß 100,297.

41 Šie štati ir Kalifornija, Konektikuta, Delavēra, Aiova, Havaju salas, Mena, Masačūsetsa, Mičigana, Ņujorka, Oregona un Vērmonta.

42. FTC regulē nepatiesu, maldinošu vai maldinošu reklāmu saskaņā ar pilnvarām, kas aģentūrai piešķirtas saskaņā ar Federālās tirdzniecības komisijas likuma (15 USC ß 45(a)(1)) 5. sadaļu, kas aizliedz negodīgas vai maldinošas darbības un darbības, kas ietekmē starpvalstu tirdzniecību. Komisija šo aktu ir interpretējusi tādējādi, ka uzņēmumiem pēc būtības ir jāspēj pamatot gan tiešo apgalvojumu patiesumu, gan jebkādus secinājumus, ko saprātīgs patērētājs varētu izdarīt no izteiktā apgalvojuma.

43 Rokasgrāmatas ir publicētas 16 CFR 260. daļā. Tās tika pārskatītas 1996. gadā un vēlreiz 1998. gadā.

44. Pretenzijas, kas neatbilst norādījumiem, var izraisīt FTC izmeklēšanu un koriģējošu darbību, ja komisija secinās, ka ir pārkāpts FTC likuma 5. sadaļa. FTC ir tiesības pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu un izpildrakstu, lai gan lielākā daļa darbību tiek noslēgtas ar piekrišanas līgumiem, saskaņā ar kuriem puse, kas iesniedz prasību, piekrīt pārtraukt to darīt.

45 Rokasgrāmatās teikts, ka produkts vai iepakojums ir jāreklamē kā otrreiz pārstrādājams tikai tad, ja to "var savākt, atdalīt vai citādi reģenerēt no cieto atkritumu plūsmas atkārtotai izmantošanai vai cita iepakojuma vai produkta ražošanā vai montāžā, izmantojot iedibinātu pārstrādi. programma." 16 CFR ß 260.7(d). FTC izpildes darbības attiecībā uz iepakojuma pārstrādes prasībām ietverIn re Mr. Coffee, Inc.,FTC dokuments Nr. C-3486, 59Fed. Reg.19019 (1994. gada 21. apr.), unIn re White Castle System, Inc.FTC dokuments Nr. C-3477, 59Fed. Reg.8648 (1994. gada 23. februāris).

46 Rokasgrāmatās ir paredzēts, ka apgalvojumu par pārstrādāto saturu var iesniegt par "materiāliem, kas ir reģenerēti vai citādi novirzīti no cieto atkritumu plūsmas vai nu ražošanas procesā (pirmspatērētājs), vai pēc patēriņa (pēc patēriņa)." 16 CFR ß 260.7(e)(1). Ja produkts ir tikai daļēji izgatavots no otrreizēji pārstrādāta materiāla, ir jāatklāj pārstrādātā materiāla daudzums produktā pēc svara. Tomēr uzņēmumiem nav jānorāda, cik liela daļa produktā pārstrādātā satura ir materiāls pirms patēriņa vai pēcpatēriņa materiāls.

47Statūti paredzēja, ka produktu var reklamēt kā "pārstrādājamu" tikai tad, ja to var "ērti pārstrādāt" štata apgabalos, kuros iedzīvotāju skaits pārsniedz 300,000. 1992. gada decembrī ASV Kalifornijas Ziemeļu apgabala apgabaltiesa atzina, ka šis noteikums ir spēkā neesošs, jo pretēji konstitūcijai tas bija tik neskaidrs, ka neparedz likumam pakļautajām pusēm, kurām par likuma pārkāpšanu varētu draudēt kriminālsods. , pietiekami skaidri norādījumi par rīcību, kas bija nepieciešama, lai ievērotu likumu.

48Ind. Kods ß 24-5-17.

49N.Y. Comp. Codes R. & Regs. tit 6, ß 368,1(b).

50R.I. Ģenerāllikumi ß 6-13.3. Ņūhempšīra arī pieņēma otrreizējās pārstrādes emblēmas likumu, taču tā nekad nav pieņēmusi noteikumus, kas to īstenotu.

5163Fed. Reg.24240 (1998. gada 1. maijs).

52 Papildus otrreizējās pārstrādes vadlīniju uzlabošanai komisija pirmo reizi pievērsās frāzei "Lūdzu, pārstrādājiet", pamatojoties uz patērētāju aptaujas datiem, ieņemot nostāju, ka šī frāze ir bezatbildīgs apgalvojums, ka marķētais produkts vai iepakojums ir pārstrādājams. Tomēr komisija noraidīja ieteikumus, ka apgalvojumos par pārstrādāto saturu tiek atklāts konkrētais produkta saturs pirms un pēc patēriņa. Tā arī saglabāja savas iepriekšējās vadlīnijas, atzīstot atšķirību starp The Society of the Plastics Industry, Inc. sveķu identifikācijas kodu, kura izmantošana noteiktiem produktiem ir obligāta 39 štatos, un trīs bultiņu pārstrādes simbolu. Pēc komisijas domām, lai gan koda ievietošana labi redzamā vietā var būt otrreizējās pārstrādes pretenzija, kods, ja tas ir novietots neuzkrītošā vietā uz konteinera, nav pārstrādājamības prasība. 16 CFR ß 260.7(d) (1. piemērs).

53 Štati ar smago metālu samazināšanas likumiem ir Konektikuta, Florida, Džordžija, Ilinoisa, Aiova, Meina, Merilenda, Minesota, Misūri, Ņūhempšīra, Ņūdžersija, Ņujorka, Pensilvānija, Rodailenda, Vērmonta, Virdžīnija, Vašingtona un Viskonsina.

54 Tipisks metālu nejaušas klātbūtnes ierobežojums ir 600 ppm (ppm) divu gadu laikā pēc stāšanās spēkā, 250 ppm trīs gados un 100 ppm četros gados. Visas valstis, kas ir pieņēmušas līdzīgus tiesību aktus, to izdarīja pirms vairāk nekā četriem gadiem, un tāpēc tām vajadzētu sasniegt 100 ppm robežu.

55 Nacionālā toksikoloģijas programma,Ziņojums par endokrīno sistēmu traucējošo vielu mazo devu salīdzinošo pārskatu(2001. gada augusts).

56 Krogs. L. 104-170.

57 Krogs. L. 104-182.

58U.S. Vides aizsardzības aģentūra,Endokrīnās sistēmas traucējumu izraisītāju skrīninga un testēšanas padomdevējas komitejas (EDSTAC) gala ziņojums(1998. gada augusts).

59Cal. Veselības un drošības kodekss ß 25249.5-.13.

60 Ja produkts ir pakļauts noteiktai kancerogēna iedarbībai, produktam ir jābūt pievienotam vai uz tā etiķetes jābūt šādam paziņojumam: "BRĪDINĀJUMS! Šis produkts satur ķīmisku vielu, par kuru Kalifornijas štatā zināms, ka tā izraisa vēzi." Likums attiecas arī uz vides emisijām un iedarbību darba vietā; šādām iedarbības situācijām ir nepieciešami līdzīgi brīdinājumi.

61Cal. Veselības un drošības kodekss ß 25192(a)(2).

62Procedūra, lai noteiktu, vai konkrēta iedarbība izraisa brīdinājuma prasību, ir sarežģīta, un daudzas puses, uz kurām attiecas tiesību akti, to slikti saprot.

63S.B. 471, 2001 Legis. (Kal. 2001).

64S.B. 1752, 2002 Legis. (Kal. 2002).

65Magnīni pret Voterfordu Vedžvudu u.c.,Nr. 931884 (Super. Ct. San Francisco) (kristāla izstrādājumi);California pret Baccarat, Inc. et al.,Nr. 932292 (Super. Ct. San Francisco) (kristāla izstrādājumi);Kalifornija pret Josiah Wedgewood & Sons u.c.,Nr. 938439 (Super. Ct. San Francisco) (keramikas izstrādājumi);Lockhon pret Mondavi u.c.,Nr. 640698 (Super. Ct. San Diego) (svina kapsulas).

66. Nekad netika izskatīta tiesas prāva, kurā tika lūgts spriedums, ka 65. priekšlikuma piemērošanu pārtikai un pārtikas iepakojumam netieši ierobežo FD likums; un, gadiem ilgi noturoties stāvoklī, 1994. gada martā puses vienojās par visas lietas atlaišanu, neskarot visu lietu. Federālā apgabaltiesa uzskatīja, ka FD likuma medicīnisko ierīču grozījumu skaidrie pirmpirkuma noteikumi neļāva piemērot 65. priekšlikumu zobārstniecības dzīvsudrabam, taču šis lēmums tika atcelts apelācijas kārtībā. Tiesvedības, kurās tiek apgalvots, ka 65. priekšlikumu ierobežo Federālais insekticīdu, fungicīdu un rodenticīdu likums, kā arī Federālā riska komunikācijas standarta prasības par brīdināšanu darba vietā, ir bijušas neveiksmīgas.

67 Statūtos ir definēts jēdziens "paziņošanas prasība", lai ietvertu visas obligātās izpaušanas prasības saistībā ar pārtikas ražotāja vai izplatītāja veikto informācijas izplatīšanu par pārtiku jebkādā veidā, piemēram, izmantojot etiķeti, marķējumu, plakātu, publisku paziņojumu, reklāmu. , vai kādu citu saziņas līdzekli.

68. 2001. gada Valsts vienotības likums pārtikas jomā, HR 2649, 107. kong. (2001). Likumprojektu iesniedza pārstāvis Ričards Burrs (RN.C.).

Nosūtīt pieprasījumu

whatsapp

Telefons

E-pasts

Izmeklēšana